Būvēta kā militārs objekts, Karosta Liepājas civiliedzīvotājiem līdz 20.gs. 90. gadiem bijusi slēgta teritorija. Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1994. gadā no Karostas uz Kaļiņingradu tiek izvesta Krievijas armija, Karostā atstājot vecākus ģimenes locekļus un armiju apkalpojošo personālu, kam nebija izpratnes vai ieinteresētības jaunās Latvijas valsts procesos un likumdošanā, – pāris dienu laikā Karostas iedzīvotāju skaits sarūk no 25 līdz 6 tūkstošiem cilvēku. Karostā ir daudz nolaistu dzīvokļu, uz kuriem var pārcelt iedzīvotājus, kas nevar nomaksāt parādus par dzīvesvietu centrā vai citos prestižākos Liepājas rajonos.
Zviedru kino režisors Karls (Kalle) Bjoršmarks, dokumentālists, kas 20. gs. deviņdesmitajos un gados un 21. gs. sākumā mita un darbojās Latvijā, 1997. gadā Zviedru institūta rīkotās kino dokumentālistu tikšanās dalībniekus aizveda eksursijā uz Karostu, kas ārzemniekiem šķita gan iespaidiem, gan iespējām bagāta vide – nesen brīvību atguvušajā valstī vēl nedarbojās stingri drošības nosacījumi un datu aizsardzības regulas, kas radošā darba organizāciju padarīja vienkāršāku. Māksliniekiem piepaši atvērtas un nevienam nevajadzīgas izrādījās vēl nesen slēgtās un slepenās militārās teritorijas un tehnoloģijas – kā, piemēram, Irbenes radiolokators, kura darbinieki labprāt sadarbojās ar interesentiem, tā arī Karostas plašās ēkas.