Publicēts oriģināli angļu valodā || Sustainable Calendar on Techno-Futuristic Media Art. Vytautas Michelkevičius (ed.). Vilnius: Photography and Media Department of Vilnius Academy of Arts, 2019. ISNB 978-609-447-334-0
Par autoru
Anna Priedola ir Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas BA studiju programmas direktore, strādā Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratorijā, kurē izstādes un organizē starptautiskus starpdisciplinārus kultūras pasākumus Liepājā un Latvijā
Būdama salīdzinoši jauna mediju mākslas praktizētāja, apmeklēju Baltijas valstu mediju mākslas simpoziju: 1989-2019. “Plaisas un turpinājumi” (Cracks and Continuities) Nidas mākslas kolonijā, kurā pētītas un salīdzinātas trajektorijas, kuras mediju mākslinieki un iestādes no dažādām Baltijas valstīm ir veikušas, un skatot, vai nākotnē iespējami kādi kopīgi virzieni.
Simpozija laikā jutos ieinteresēts kultūras producenta Jurija Dobriakova apgalvojumā (un doktora grāda hipotēzē), ka mediju māksla Lietuvā ir mirusi – atšķirībā no joprojām ļoti aktīvās mediju mākslas Latvijā. Aktīva, bet neoriģināla – joprojām cenšas glābt pasauli (kas tagad ir skaidri nolemta). Kas padara Latvijas mediju mākslu ilgtspējīgu – gan līdzekļu, gan vēstījuma ziņā? Turpmākais teksts ir Latvijas mediju mākslas vēstures izpēte, lai atbildētu uz izvirzītajiem jautājumiem, tas sastāvēs no subjektīviem iespaidiem, kura pati, kā māksliniece, nevis mākslas vēsturniece, pēta ilgtspējības jautājumus.
Ekoloģiskā doma un vides aktivitātes kopš 1980. gadiem ir bijušas politisko un kultūras pārmaiņu virzītājspēks Latvijā – toreiz vēl padomju okupācijas laikā vides organizācijas bija vienīgās, kurām tika dota atļauja publiskām sanāksmēm un vietējo politisko viedokļu paušanai. Vides aizsardzības klubs kļuva par nozīmīgu Nacionālās atmodas kustības daļu. 1984. gadā tiek atklāta skandalozā izstāde “Daba. Vide. Cilvēks”, kas bija drosmīga neierobežotas laikmetīgās mākslas izpausme Latvijā. Izstādi konceptualizēja gleznotājs un mākslas teorētiķis Ojārs Ābols, kurš intensīvo diskursu par piesārņojumu un ekoloģiju salīdzināja ar tā laika sociālās un garīgās vides problēmām [1] – tādējādi jau minot analizēto ideju par savstarpēji saistītām garīgajām, sociālajām un vides ekoloģijām, ko argumentēja Fēlikss Gvatari savā esejā “Trīs ekoloģijas” (1989), kuru vēlāk Latvijas ilgtspējīgas mākslas praktiķi (arī es) izmantoju, lai izveidotu savu darbu un izpētes lauku.
Daļa no māksliniekiem, kas piedalās izstādē “Daba. Vide. Cilvēks” bija Hardijs Lediņš, Leonards Laganovskis un Imants Žodžiks no eksperimentālās mūzikas un mākslas grupas NSRD (Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnīca), kas dokumentēja savus priekšnesumus un mākslas darbības video, kā arī Artūrs Riņķis un Valdis Celms, kuri izstrādā savus novatoriskos abstraktos kinētiskās mākslas objektus kopš 1970. gadiem rūpnieciskā dizaina aizsegā – apvienojot mākslu un tehnoloģijas.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma sabruka arī mākslinieka elites sociālais statuss, kā arī ekonomiskā drošība, ko nodrošināja bijušās valsts mākslas institūcijas, iepirkumi un Mākslinieku savienība. Jaunajiem māksliniekiem, kuri absolvējuši Mākslas akadēmiju, nebija ne jausmas par karjeras izredzēm jaunajā, vēl topošajā sistēmā. [2] Dzīve šajā mirklī izrādījās radoša augsne novatorisku mākslas formu un institūciju attīstībai. Kuratori Kaspars Vanags un Ilze Black (Strazdiņa) izveidoja mākslas biroju OPEN, un deviņdesmito gadu vidū pamestās rūpniecības ēkās organizēja starpdisciplinārus elektroniskās mūzikas un mākslas akciju pasākumus, pētot subkultūras un dzīvesstila mākslu. OPEN piesavinājās masu informācijas līdzekļu valodu un izklaidi, lai māksla nonāktu tur, kur atrodas klausītājs. Vēlāk viņu prakse kļūst sociokritiskāka, un viņi cenšas graut tirgus ekonomikas mehānismus, piešķirot reklāmas mehāniku, lai veicinātu brīvu preču apmaiņu mākslinieku grupas Primitive (Katrīna Neiburga, Pēteris Ķimelis, Kaspars Vanags) projektā T-Shroom (2000–2001). Projekts T-Shroom palīdzēja uzturēt tradicionālo tējas sēņu dzērienu gatavošanas praksi Latvijā, kas kļuva arvien mazāk populāra, pateicoties pievilcīgajam importēto bezalkoholisko dzērienu zīmolu mārketingam.
Deviņdesmitie bija ne tikai ļoti populārās TV laiks, kad OPEN prezentēja savas mākslinieciskās iejaukšanās tā dēvēto slīdspēļu veidā, bet arī interneta pieaugums, kura lietošanu tajā laikā svinēja tikai tādi entuziasti kā mākslinieki. Kibertelpā tika piedāvāta bezmaksas zināšanu apmaiņa, saziņa visā pasaulē bez hierarhijas un demokrātiska satura izplatīšanas platforma. Mākslinieki Rasa Šmite, Raitis Šmits, Jānis Garančs un mākslas kritiķe Alise Tīfentāle apvienoja centienus radīt vidi eksperimentālai elektroniskajai mākslai, kas ikdienā darbojas ne tikai izstāžu laikā [3], un 1996. gadā izveidoja elektroniskās mākslas un mediju centru E-LAB. E-LAB bija Latvijas tīkla mākslas iniciatīva, kas arhivēja vietējos tīkla mākslas projektus, organizēja sabiedriskas sapulces, kurās tika apspriestas tēmas par jaunajām tehnoloģijām un tīklotu sabiedrību, un strādāja pie viņu novatoriskā tīkla radio projekta OZONE, kurā tika pētītas kibertelpas akustiskās īpašības. Rasa Šmite un Raitis Šmits veica lauka ierakstus un reāllaika audio straumēšanas notikumus, kā arī organizēja starptautiskas tiešraides kopā ar ārvalstu partneru institūcijām, cenšoties izpētīt jauno, unikālo mediju. Par projektu E-LAB tika piešķirta prestižā Ars Electronica balva. Projekts tika veikts, saglabājot datus serveros Nīderlandē un Vācijā, jo viņu pašu jaunā organizācija to vēl nevarēja atļauties.
Kopš E-LAB ieguva savu serveri, organizācija (kas vēlāk pārveidojās par RIXC – Rīgas jauno mediju kultūras centru) ir paveikusi apbrīnojamu darbu, lai saglabātu tīkla mākslu un jauno mediju mākslas darbus, rakstus un dokumentācijas [4] – kamēr Latvija joprojām nav laikmetīgās mākslas muzeja, jaunāko kultūras vērtību ilgtspēja ir atkarīga no privātajām iniciatīvām.
Deviņdesmitie gadi bija perspektīva videomākslas attīstībai, ko paātrināja Ojāra Pētersona nodibinājums Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļai, kurš video izmantoja savās instalācijās.
Deviņdesmitajos gados valsts finansējuma trūkuma dēļ māksliniekiem bija ātri jāattīsta producentu prasmes un zināšanas, kā piesaistīt līdzekļus projektu konkursos. Latvijas Kultūrkapitāla fonds tika izveidots tikai 1998. gadā, un galveno finansējumu mākslai piešķīra Sorosa Laikmetīgās mākslas centrs-Rīga (SCCA-Rīga). Tas dramatiski mainīja mākslas pasauli un atbalstīja gandrīz vienīgi instalācijas mākslu – pat māksliniekiem, kuriem nav formālas izglītības – kas vēl 90. gadu sākumā tiktu uzskatīta par tabu. Mākslinieki sūdzējās par projektu vērtēšanas kritēriju trūkumu un pārspīlēto kuratora lomu. [5] Pat instalāciju mākslinieks Gints Gabrāns SCCA-Riga projektu konkursā iesneidza pieteikumu, lai atklātu, ka projektu izvērtēšanas nepilnības un, ka žūrijas dalībnieku sarunas tika pārraidītas (tās faktiski netika noklausītas). [6] Tajā laikā jauno mediju māksla sastāvēja nevis no iepriekš konceptualizētiem projektiem, bet gan no mākslas darbu radīšanas procesa, no mākslas telpas izpētes un negaidītiem notikumiem sociālajā un tehnoloģiskajā apmaiņā.
Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, Kultūras ministrija rīkoja seminārus par to, kā “ievietot kultūras saturu [bezpeļņas kultūras organizāciju multimediju sadarbības projektus] Tūrisma un izglītības atbalstīšanai paredzēto fondu ietvaros”. [7] Mediju mākslinieki izrādījās veiksmīgi producenti, kurus atbalstīja viņu starptautiskie partneru tīkli, un radās vietējie mediju mākslas centri, piemēram, RIXC Rīgā un K@2 Liepājā, kuru darbību atbalstīja vēstniecības un ārzemju kultūras fondi.
K@2 ieguva vairākus apbalvojumus kā sociāli iekļaujoša mākslas telpa, kas atradās ļoti marginalizētajā Liepājas Karostas rajonā un darbojās no 2000. līdz 2008. gadam un bija cieši saistīta ar Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas nodaļas dibināšanu. Gadu gaitā filmu studijas Locomotive radošie darbinieki atjaunoja noplukušas telpas bijušajā militārajā rajonā Krievijas impērijas ēkas un pārveidoja tās par galeriju, kinozāli, mediju un foto / video darbnīcu, kurā vietējie iedzīvotāji varēja piedalīties. Centrs ātri kļuva populārs Karostas bērnu vidū, kuā varēja mācīties izmantot jaunāko mediju aprīkojumu un dažreiz pat ieturēt siltu maltīti. K@2 vadīja regulāru izstāžu programmu, veiksmīgi iesaistot vietējos iedzīvotājus (ekrāna šūšana projekcijām, brīvprātīgais darbs kā galerijas gidiem, satura veidošana utt.) – tas izrādījās viens no retajiem mākslas projektiem, kas izveidoja reālu dialogu un sadarbību ar vietējā sabiedrība.
Karostas postpadomju, pēckara zonas marginālajai videi piesaistīja ievērojamu mākslinieku uzmanību. K@2 organizēja daudzus starptautiskus mākslas pasākumus un simpozijus, piemēram, “Subjective/Objective” (2000) – mākslinieku un vietējo iedzīvotāju tikšanās vieta vairāku semināru laikā, Transit Zero (2000) – dokumentālo filmu producentu tikšanās, Lokālo mediju darbnīca, kurā RIXC māksliniece Rasa Šmite un Raitis Šmits sāka pētīt RFID un GPS izsekošanas tehnoloģiju – atklājot starptautiskos pārtikas izplatīšanas tīklus un attiecības savā godalgotajā projektā MILK (kopā ar Ievu Auziņu un Esteri Polaku). [8] Pēdējais projekts, kas tika realizēts K@2, kopā ar franču mākslinieku kolektīvu EXYZT, bija LabiChampi – veiskmīgas sēņu ražas svētki, izveidotajā audzēšanas sistēmā, kas izmantoja Karostas neefektīvās apkures emisijas, lai audzētu sēnes publiskās saimniecībās.
Diemžēl K@2 mākslas centra uzturēšana milzīgajās ēkās, par kurām bija nepieciešama pastāvīga aprūpe, un pēc to atkārtotas aplaupīšanas, izrādījās pārāk liels liels finansiāls slogs, un K@2 2008. gadā tika slēgts, neskatoties uz sabiedrības interesi par tā programmu.
Mākslas pētījumu laboratorija, MPLab un Jauno mediju mākslas studiju bakalara programma tika izveidota Liepājas Pedagoģijas institūtā, kas drīz kļūst par Liepājas Universitāti, 2006. un 2007. gadā; pateicoties prof. Aija Druvaskalnes–Urdzes milzīgam ieguldījumam. Pirmās lekcijas notika K@2, kur vasaras plenārus vadīja arī Ojārs Pētersons un Vizuālās komunikācijas studenti no Mākslas akadēmijas.
Jaunā, reģionālā jauno mediju mākslas programma piesaistīja starptautisku interesi, un to izstrādāja un vadīja starptautiska pedagogu un pētnieku darba grupa, kas bija ieinteresēti mākslas pētniecībā. Ar EEZ un Norvēģu fonda atbalstu, MPLab ātri kļuva par studentu radošo centru, kas studentiem bija pieejams visu diennakti, ļaujot jaunajiem māksliniekiem un to kolektīviem attīstīt savus skaņas un vizuālos darbus, piemēram, VOID [9], Trihars [10] un citus. Lai palīdzētu uzturēt aktīvu mediju mākslinieku un eksperimentālās elektroniskās mūziķu darbību, MPLab strādā ciešā sadarbībā ar nevalstiskām mediju mākslas organizācijām, piemēram, E-LAB un ASTE [11], kas ļauj atbalstīt ļoti daudzu jauno mākslinieku iniciatīvas ar materiāli tehnisko bāzi, aprīkojumu, telpām un arī kritiskā diskursa veidošanu.
Ar MPLab saistītie mākslinieku un pētnieki bieži risina ilgtspējības jautājumus. Rasa Šmite un Raitis Šmits veido dziļo tehnoloģiju projektu “Baktēriju barerijas” un “Purva radio” (2012 -). [12] Maija Demitere pēta “lēno” mediju mākslu un prāta ekoloģiju, cenšoties sevi uzturēt ar pašmāju pārtiku un aprēķinot cenu par katru patērēto kaloriju, bet Anna Priedola arhivē ilgtspējības ekspertu – Latvijas senioru – pašu izstrādātos ilgtspējības risinājumus, graujot izplatītos priekšstatus, ka vecākās paaudzes veidotās zināšanas ir neaktuālas un nevērtīgas digitālajā laikmetā. [13] Klimata pārmaiņu laikā ilgtspējība ir pastāvīga tēma mediju mākslā, kas izskata gan apstākļus, gan iespējamos risinājumus – atkarībā no mākslinieku stratēģijas vai izvēlētās stāstniecības fokusa.
Jaunais insticionālisms [14], kas nodrošina unikālu perspektīvu jauno mediju mākslas aktivitātēm, ir pietiekami elastīgs, lai pielāgotos auditorijai un videi, ciešai sadarbībai ar akadēmiskās jomas pārstāvjiem, spēcīgiem starptautiskiem tīkliem (EMAP / EMARE, Renewable Futures utt.), kā arī rūpīga stratēģiskā un finanšu plānošana apvienojumā ar personīgo entuziasmu un iniciatīvām, ir galvenie komponenti, kas nodrošina Latvijas mediju mākslas ilgtspēju. Jaunie mākslinieki redz karjeras iespējas šajā jomā. Absolventi māca rīkus un metodiku gan Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas, gan Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas studentiem, tādējādi palielinot jauno mediju valodas attīstības turpinājumu, kas dod pārliecību, ka tehnoloģija nav ārpus kontroles un Singularitāte nav tikt tuvu, kā varētu šķist. Un var izpētīt, kādi ziņojumi ir paslēpti jaunajos medijos, piemēram, VR, AR vai A.I, vai to darbības traucējumos.
[1] Borgs, Jānis. Sv. Pētera smailes gailis dzied savu agrīno dziesmu. Brīvā māksla – padomju produkts. Daba. Vide. Cilvēks.1984. Latvijas Mākslinieku savienība: Rīga, 2004. 30. lpp.
[2] Pludmale zem bruģakmeņiem. Ievas Astahovskas un Solvitas Kreses saruna ar kuratoru un 90to kultūras kritiķi, tagad mākslas vēsturnieku Kasparu Vanagu, mūziķi Tomu Vītiņšu, žurnālisti Jūliju Rumjancevu, režisoru Juri Poškusu un mākslinieci Ilvu Kļaviņu par par alternatīvo vidi sākot no žurnāla Parks .. Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla Latvijā. LCCA: Rīga, 2010. 479. – 480. lpp.
[3] Rasas Šmites intervija ar mākslas vēsturnieci Māru Traumani. Pasaules-pasaules. Jaunie mediji Latvijā. Mare Articum. 2000, No. 2, 47. lpp.
[4] http://rixc.lv/projects/netart/
[5] Vējš, Vilnis. Nepamatota māksla: mākslinieka statusa jautājums Latvijā 1990. gados. Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla Latvijā. LCCA: Rīga, 2010. 99 – 107 lpp.
[6] Kāds bija vilnis kādam citam, kas mums bija trūkums. Solvitas Kreses and Ievas Astahonskas saruna ar Gintu Gabrānu, Miķeli Fišeri un Ēriku Boži. Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla Latvijā. LCCA: Rīga, 2010. 446–447 lpp.
[7] Traumane, Māra. Atrašanās vieta: Starp baznīcu un bāru Mit Allem Rechnen / Seja pret negaidīto: Medienkunst aus Estland, Lettland un Litauen
[9] https://www.facebook.com/pg/ontothevoid/about/
[12] http://smitesmits.com/works.html
[13] Pašreizējā minimālā pensija ir 70,43 EUR vecuma pensija. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra: Rīga. 2017. Avots: https://www.vsaa.gov.lv/en/services/for-seniors/old-age-pension/
[14] Mazika, Santa. Latvijas kultūras organizāciju alternatīvā aina 90. gados deviņdesmitajos gados. Laikmetīgā māksla Latvijā. LCCA: Riga, 2010. 84 pp.