P: Ar ko šodien nodarbojas Gustavs Lociks?
G: Es strādāju arhitektūras kompānijā un studijā Dirty Deal Audio.
P: Kāds ir tavs vēstījums, ko vēlies nodot caur mākslu?
G: Katram var būt sava realitāte, bet, laikā, kad informācijas lauki dzīvo katrs savā algoritmā, mums nav pieejama kopīgā realitāte; līdz ar to ir grūti atrast kopīgo valodu.
Man šķiet, ka klimata pārmaiņas ir katalizators modernismam.
P: Kāpēc ‘jauno mediju māksla’ ir sarežģīti izskaidrojama nozare?
G: Māksla vispārēji ir sarežģīti definējama, bet ‘jauno mediju māksla’ definēšanai problemātika slēpjas jautājumā par to, kas tad ir ‘jauns medijs’, ‘jauns’ pēdējos 2 vai 10 gados?!…
P: Kas tad ir ‘jauno mediju māksla’?
G: Tā ir māksla, kura izmanto elektroniskās ierīces vai rīkus veidošanas vai izrādīšanas procesā…
Galvenais jau procesā ir izmantot tehnoloģijas, izrādīšanai pat nav jābūt saistītai ar tehnoloģijām, teiksim, tu pat varētu uzgleznot screenshot-u (ekrānuzņēmumu) no spēles un tā, iespējams, skaitītos mediju māksla.
P: Vai iepiņķerējot ‘jaunu’ mediju mākslā, tā kļūst par mediju mākslu?
G: Man liekas, ka tādi mākslas nodalījumi ir domāti analītiķiem un mākslas vēsturniekiem, nevis māksliniekiem.
Liekas, ka tas viss kaut kā atbaida no darīšanas, ka tam būtu jābūt ļoti intelektuālam, bet tas ļoti viegli noved pie pseidointelektuālisma, vai tādas situācijas, ka mākslu saprot daži cilvēki un parastie cilvēki to nesaprot un tas ir domāts kādam sabiedrības burbulim.
Nu nezinu, vai es gribu taisīt mākslu sillicon valley cilvēkiem. Man šķiet, ka šāds elitārisms mākslā atbaida mākslas patērētājus.
P: Kā tehnoloģijas ir ienākušas tavā dzīvē un kā tu nonāci pie studijām ‘jauno mediju mākslā’?
G: Mums ģimenē diezgan agri bija dators, mans tēvocis strādājā IT… Es gan īsti neatceros, kur viņš strādāja, bet viņš un citi tēvoči ‘darās ar datoriem’. Viens no viņiem darbojas ar 3D un veido animācijas.
Arī mans lielais brālis bieži darbojās pie datora un kaut ko spēlēja. Mani, laikam, ieinteresēja tā interakcija. Uzsākot lietot datoru, ir tas mistiskums, ka tu visu neizproti, tev viss liekas, kā pilnīgi cita pasaule.
Manuprāt, pirmo reizi lietojot datoru, lietotājam piemīt daudz lielāka imersija, piemēram, šobrīd man ļoti ātri apnīk spēles, jo man jau ir zināmas visas spēļu mehānikas un tieši tas pats ir ar holivudas filmām. Mehānikas caurspīdīgumu var pat novērot tehnoloģijā un dizainā.
Agrīnā posmā, lielā mērā, tas bija neizpētīts lauks, bet šobrīd sāk veidoties ilūzija, ka viss ir izpētīts un viss sāk ieiet rāmjos. Piemēram, sociālie tīkli, kur teju katru no mums varatrast. Kopumā, visiem mums ir līdzīgāka pieredze, kā tas bija interneta sākumposmā, kad mūsu interneta pieredzes, visdrīzāk, bija atšķirīgākas, kā šobrīd esošās.
Šī līdzīgā interneta pieredze man liek domāt, ka tas ļauj vieglāk kontrolēt cilvēku grupas digitālajā telpā. Es domāju par ģentrifikāciju, ka bagātajiem ienākot darbaļaužu vidē, tā pielāgojas bagātajiem.
P: Vai tu atceries pirmo apzināto radīšanu, izmantojot datoru?
Man šķiet, ka es 12 vai 13 gadu vecumā pirmo reizi atvēru fotošopu un es mēģināju taisīt foruma postiem bannerus un profilu parakstus.
P: Kā tu nonāci tieši pie ‘jauno mediju mākslas’ studijām Liepājā?
G: Es gāju uz video skolu Liepājas jauniešu centrā/jauniešu mājā, kurā pasniedzējs Jānis Jankevics mani ievirzīja un iepazīstināja ar šo programmu. Tajā laikā es arī kaut ko mēģināju darboties fotošopā (photoshop) un man vienmēr interesēja taisīt nekomerciālas lietas. Man negribējās taisīt to, ko cits grib, es vienmēr esmu gribējis taisīt to, ko pats gribu. Es arī kādreiz nekad neskatījos tutoriāļus, to esmu salīdzinoši nesen sācis reāli mācīties. Agrāk es pats būvēju savu darba gaitu.
P: Tu agrāk minēji, ka tev nepatīk komerciāli projekti, bet kādi darbi tev ir tuvi?
G: Tagad vairs nav tā… Man agrāk nepatika komerciāli darbi, jo man nesanāca taisīt komerciālus darbus. Šobrīd es saprotu to fišku un tehniski arī varu daudz maz ātri to izdarīt, ja vajag… Bet, nu, ne vienmēr gribas pielietot galvu lietām, kas ir vienkārši reklāmas… Man šķiet, ka reklāmas ir tāda cilvēku mānīšana; nereti raugoties uz un domājot par cilvēku kā patērētāju.
Patīk, kā ir sanākuši mani pēdējie nopietnākie darbi. Piemēram, mans bakalaura video darbs ‘Spectating the Groundhog Day’.
Arī AI audio ģenerēto reklāmu darbs no manas solo izstādes. Vēlētos izveidot šo darbu vēlreiz, bet ar labākiem rīkiem.
P: Kāpēc veido darbu par reklāmām?
G: Es, izmantojot reklāmas, mēģinu radīt distopiju. Reklāmas ir tik atsvešinātas, ka vajadzīgs vēl viens atsvešināšanās līmenis, lai saprastu, cik tas ir absurdi.
Man liekas, ka reklāmas ir tas pats, kas agrāk bija propoganda. Tagad ir tik daudz reklāmas, jeb propogandas, ka tas nestrādā tā, kā agrāk, tagad katrs var izvelēlēties virzienu, kādu vēlas. Un tās ir tik daudz, ka viena otru tā kā neitralizē. Kā arī grūti ir saprast, kas no reklamētā patiešām ir draudzīgs dabai vai vērtīgs patērētājam.
P: Kas jauns gaidāms/ pie kā tu šobrīd strādā?
G: Tagad es vēlos pabeigt remontēt dzīvokli un man ir iegādāts 3D printeris, kuru vēl neesmu pat izņēmis no kastes, jo patreiz nav kur to likt. Plānoju dzīvoklī uztaisīt mazu studiju un veidot vairāk fiziskas lietas.
Pēdējā gada laikā ir kļuvuši populārāki NFT un kriptomāksla, kas, manuprāt, ir laba platforma digitālajai mākslai,domāju to pamēģināt.
Nesen, rakājoties pa šīm platformām, saņēmu vienu uzaicinājumu, kā potenciālu mēģināt ievietot savus darbus.
P: Kā strādā NFT?
G: Tu principā šifrē failu kriptoķēdē, tas kļūst kā viena vienība tajā tīklā, kur atrodas šis oriģināls un tas strādā, kā decentralizēts darba sertifikāts, ar pieeju visai tā vēsturei.
Nu jā, un es domāju, kādus darbiņus tur sataisīt, ar cerību, ka kāds kaut ko nopirks.
Bet man liekas, ka ir diezgan liels potenciāls arī tad, ja uztaisa pareizo lietu. Jo nu, kaut kādi jocīgi darbi tiek pārdoti par lielām summām.
Kriptovalūtas nav īsti ekoloģiskas, teiksim, viens darbs iztērē tūkstošiem tonnas CO2, kas, varbūt, ir pielīdzināms mazas pilsētas elektropatēriņam, bet tas konkrētais darbs, par ko tika spekulēts, ir bijis tūkstoš eksemplāros. Man liekas, ka tas arī ir mazs patēriņš no kopējā piesārņojuma.
Lielākā daļa no NFT stradā uz eterium tīkla, kas nav domāts šādai praktiskai lietošanai un, iespējams, nebūs mūžīgs. Lai uztaīsitu NTF failu, ir jāmaksā par katru transakciju, kas mainās no datoru jaudas patēriņa, kas, savukārt, atkarīgs no tīkla aktivitātes; tas var būt no 10-1000 eiro par faila ievietošanu.
P: Ko tu vēlētos veidot šādā formā?
G: Es domāju par darbu veidošanu, kas ir vērsti uz nākotni, jo šie NTF faili it kā solās palikt mūžīgi tīklā un tos varēs arī dabūt ārā. Domāju par izstādes darbu izveidošanu, kā lūgšanas mākslīgā intelekta dieviem, lai viņi mūs atdzīvina 3000. gadā, teiksim, spekulācijas ar nākotni.
Praktiski, attīstoties tehnoloģijām, tas arī tā varētu būt, ka mūsu kopijas varētu atdzīvināt, ņemot vērā to, ka mūsu dati tiek aktīvi ievākti, iespējams, tā varētu būt realitāte.
Domāju, ka jebkurš darbs, kas iekļautos NFT estētikā, varētu tur arī iederēties…
P: Vai tu tā domā, ka mūzika iespaido cilvēkus vairāk, jo tā ir vieglāk pieejama?
G: Nu, ja to vairāk patērē. Manuprāt, mūzika daudz vairāk ‘tieši’ ietekmē cilvēkus.
P: Ja tu veidotu hiphopa albumu, par ko tas būtu?
G: Patiesībā, es esmu domājis, ka jāsāk! Ne gluži hiphopu, bet RNB mūziku un dziedāt. Visdrīzāk, taisīšu mūziku par to, ka jaunajai paaudzei jādod vairāk vaļas pasaulei. Iedomājies, ja hipiji nonāktu reālitātē un saprastu, ka viss nav tik naivi un skaisti, bet tomēr – kaut kas jāmēģina.
P: Kā tu sāki darboties ar AI un ģenerēšanu?
G: Es, kaut kādā ziņā, mākslu uztveru kā kaut kādu hastlu (grūdienu). Zini, pārāk ieciklējoties uz mākslinieku tipāžu, ka dzīve ir sūdīga, vairāk būtu jāizmanto māksla, kā izeja uz kaut ko labāku sev pašam. Un AI, manuprāt, ir diez gan vienkāršs veids, kā iegūt kaut ko vizuāli interesantu, lai to izmantotu, kā materiālu. Te darbojas hastls (enerģiska rīcība) – pēc iespējas mazāk ieliekot, iegūt pēc iespējas vairāk. Tāds kā AI kūrēšanas process.
Par bakalaura darbu:
Neotribālisms interneta vidēs veidojas kā ciltis, kas ir kā burbuļi, jo informācija ir tik daudz, ka nevar līdz galam orientēties; ir jāzina ļoti daudzkas, lai saprastu kas ir kas.
Domāju, ka klimata pārmaiņām būtu jāstrādā kā modernisma katalizatoram, tas vismaz ir virziens kas ir skaidrs, ka, ja ar to nekas netiks darīts, tad ir zināms kas notiks; tas ir kaut kāds punkts, kas visiem ir vienāds.
Ir diezgan skaidrs, ka klimata pārmaiņas notiek un tās var būt diezgan katastrofālas, un tas ir viegls veids, kā kaut ko izvēlēties, kad, teiksim, kaut kas ir dabai draudzīgāks, vai, no kā izvairīties, taču nav jau zināms, kas ir kas.
Tad, kad parādījās modernisms, tika idealizēts, ka katrs var izvēlēties to, ko grib tāda kā realitātes romantizēšana un tagad tiek saprasts, ka tā tomēr nav.
Manuprāt, cilvēki, kuri saprot postmodernismu, ir tie, kuri bieži vien neaiziet tik tālā postmodernismā, piemēram dark enlightment, kā interneta Alt-right personāži vai tā saucamie intelektuāļi.
Piemēram, Jordans Petersons (Jordan Peterson) izgudroja terminu postmodernie marksisti, kas nemaz neiet kopā – cilvēki, kuri apsūdz citus cilvēkus postmodernismā, bet patiesībā paši ir tik lielā postmodernismā, ka dzīvo pilnīgi citā realitātē.
Mēs varam runāt, ko gribam, bet reizē tas tiek noliegts… Nezinu, varbūt, tas ir kaut kāds meta-postmodernisms.
Gustavs Lociks par darbu ‘Spectating the Groundhog Day’:
Spectating the Groundhog Day, 2018
Video. Ilgums – 9 min. 54 sek.
Digitālais Komposts, Spectating the Groundhog Day 2018, RIXC, Rīga, Latvija.
‘Kāds pētnieks iesprūdis nepārtrauktā cilpā uz nezināmas, trauksmaini aktīvas, deziorientējošas planētas. Uz šīs planētas informācija mijas neaptveramā ātrumā. Tā ir palikusi par nestabilu ‘mašīnas dzinēju’, mistisku būtni, kas dzenas pakaļ savai astei. Rodas maņu pārplūde, kā rezultātā viss atšķirīgais šķiet vienveidīgs un viss jaunais – ikdienišķs.
In the beginning was data,
Today is data,
Tomorrow will be data.
Who can make an image of data?
It has no body.
It is the word which comes out of your mouth.
That word.
It is no more.
It is past, and still it lives.”