E: Kā Jūs raksturotu Jauno mediju mākslu un savu darbību tajā? Kāpēc tieši māksla un tehnoloģijas?
M: Ja jāraksturo, ko es saprotu ar jauno mediju mākslu, drīzāk liktu uzsvaru uz praksē balstītu pētniecību un mākslas pētniecību. Paši jaunie mediji (net-ārts (no angļu: netart – tīkla māksla), interkatīvi darbi, ģeneratīvs kods u.tml.) mani maz interesē.
Mani darbi top no idejas, iedvesmas: man šķiet, šo varētu darīt savādāk, man šķiet, te kaut kas varētu sanākt, man šķiet, šis varētu būt jautri, man gribas pamēģināt, kas sanāks, ja izdarīšu šo…
Un tālāk ir virkne eksperimentu, milzīgs apjoms teksti internetā, grāmatās, citu mākslinieku un zinātnieku veiktie eksperimenti, publikācijas un pētījumi, dažādi blogi, diskusiju grupas.
Man patīk pilnīgi visu dokumentēt, visam veidot taim-lapsus (no angļu: timelapse – intervāla foto/video), rakstīt dienasgrāmatas, fotografēt. Pārsvarā, gala rezultāts top kā prototips, kuru arī nereti turpinu pārtaisīt atkal un atkal.
Māksla un tehnoloģijas, tāpat kā jauno mediju māksla arī, manuprāt, nav īsta lieta. Tehnoloģijās balstīta māksla, mākslas darbi, kas izmanto tehnoloģijas? Pilnīgi viss izmanto tehnoloģijas. Eksperimenti ar tehnoloģijām ir cits virziens – meklēt, kā komerciālas tehnoloģijas iespējams salauzt, lietot nepareizi. Zilvina Lilas (profesors Mediju mākslas akadēmijā Kunsthochschule der Medien Ķelnē, Vācijā) mediju mākslas nedēļā Update savā runā izteicās ļoti precīzi (pārstāstu, nav citāts): komerciālas, dārgas ierīces veido savu valodu, no tā nevar tikt vaļā. Ja mēs izmantojam šīs ierīces, ir ļoti grūti tās lietot patiesi ‘nepareizi’.
Man šķiet, ka šis te ‘nepareizums’, drīzāk, ir tā baisi banālā ‘domāšana ārpus kastes’. Galvenais, lai tas, ko veidojam, ir mērķtiecīgs, nevis atkarīgs no tehnoloģijas. Lai mūsu idejas nav ierobežotas, jo vai, nu, nevaram kaut ko atļauties, vai tā ierīce, ko lietojam, mums neļauj kaut ko darīt…
E: Pēc iepriekš izpētītās informācijas interneta vidē, Jūsu darbošanos raksturo kā slow media art, ilgstpējīga māksla. Tad, nu, radās jautājums, kā izpaužas slow media art, un kāda ir ilgstpējīgas mākslas ietekme, šo virzienu īpašības, un kāds ir jūsu mērķis vai kāpēc darbojaties šajā virzienā?
M: Lēno mediju māksla ir procesā balstīta, bieži vien tā ir pati darba veidošanas pieredze, skatītāja pieredze, kas ir būtiskāka par gala rezultāta izskatu vai strādātspēju. Lēno mediju mākslas nav vizualizācijas idejām, bet gan pašas šīs idejas, piemēram, mana tomātu audzēšana, kas ir vienkārša dārzniecība, nevis kaut kāda māksla, bet savos darbos, ko izstādu cilvēkiem, šis tomāts nāk komplektā ar stāstu, eksperimenta aprakstu. Ja mēs skatamies tikai uz tomāta augu, tad mēs varam izbaudīt mazo dzīvībiņu, priecāties par augļiem un to, ka redzam tomātus tur, kur tiem parasti nav vietas. Bet, ja mēs veltam laiku iedziļināties katrā stāstā/eksperimentā, tad varam apgūt jaunas zināšanas, aizgūt kādas dzīves pieredzes, aizdomāties par, piemēram, vietējo pārtiku, atkritumu daudzuma samazināšanu, klimata pārmaiņām, kvalitatīva brīvā laika izmantošanu, pārtikas kvalitāti, pārtikas ražošanas industriju un cik tā mūsdienās ir (atvainojos) idiotiska.
Šeit tad arī manai mākslai pievienojas dziļā ilgstspēja. Viss, ko daru, beigu galā nonāk tēmās par un ap vides saudzēšanu un pārtiku, un cik ļoti tās ir saistītas.
Es darbojos ar lēno mediju mākslu un dziļo ilgtspēju ļoti praktiskā veidā. Ir mākslinieki, kuri, piemēram, spēlē oboju aisbergiem vai dzied operu kopā ar putniem. Tā arī būtu skatāma kā lēno mediju, eko-, ilgtspējīga māksla. Mani vairāk interesē, lai tas, ko daru, ir vērtīgi sabiedrībai – es tiešām ticu, ka, ja es izveidotu ideālu mājas akvaponikas dārzu, kas būtu pieejams un atdarināms ikvienam, mēs visi kopā spētu samazināt atkritumu daudzumu, uzlabot savu mentālo un fizisko veselību, ēstu labāku pārtiku un samazinātu savu atkarību no sliktiem ieradumiem, sociālajiem tīkliem.
Gribu ļaut cilvēkiem ne tikai aizdomāties, bet arī piedāvāt praktiskas instrukcijas, kā tad varētu labāk.
E: Vai pastāv arī fast media art?
M: Šo, manuprāt, var skatīt kā pretēju lēnam. Līdzīgi kā ātrā pārtika ir pretēja lēnai (kvalitatīva, augsta uzturvērtība, pretēja 1 EUR burgeriem, kā sastāvā nav nekā vērtīga cilvēka organismam). Lēnais žurnālims nozīmē, ka ziņu publicē tad, kad ir apgūta pilnīgi visa iespējamā informācija, tā izanalizēta, veikti secinājumi (kā bijusī Studija, Rīgas laiks, The Now Yorker magazine). Iepretim, ātrais žurnālisms ir jaunumu ziņošana bez analīzes. Tur arī rodas viltus ziņas un pārpratumi (nejaukt ar ļaunprātīgu viltus ziņu veidotājiem). Ātro mediju mākslinieks, ja kāds gribētu sevi tā saukt, manuprāt, būtu tas, kurš spēlējas ar cilvēka uztveri, cenšas to ietekmēt, meklēt vājās vietas, padarīt cilvēku apjukušu.
E: Jūsu darbi ir par un ap ēdienu un ekoloģiju, kas, manuprāt, ir jūsu mākslinieciskā atpazīstamība (asociācija). Tā ir sanācis nejauši vai, tomēr, mērķtiecīgi iets?
M: Ēdiens ir tas, ko varam kontrolēt pilnībā. Reti kurš spēj pilnībā kontrolēt vietu, kur dzīvo, savu ikdienu, savu ģimenes stāvokli, apkārtējos cilvēkus, to viedokļus, esošo politisko, sociālo un ekonomisko stāvokli. Visapkārt ir tik ļoti daudz idiotisma, tukšuma (bezsatura notikumu, instagram celebrities, influenceri u.tml.), kas ir ārpus cilvēka reālajām iespējām. Mēs varam nelietot nekādus masu medijus, pārvākties uz dzīvi dziļā mežā, iet šo te Unabomber ceļu, būt radikāliem. Bet tam nav nozīmes. Tā mēs vienkārši aizveram acis un ignorējam to, kas notiek. Bet, neatkarīgi no tā, viss turpina notikt.
Bet ēdiens ir pilnīgi atkarīgs no mums. Tas, ko mēs ēdam, laiks, ko pavadam, izgudrojot receptes, ir tas, kas veido mūsu ķermeni un prātu – tā ir ne tikai meditācija, bet ļoti burtiski ietekmē to, kādas sajūtas veidojas vēderā un galvā.
Esmu diezgan liela ‘sēne’ (patīk sēdēt vienatnē, darboties vienatnē vai tikai tuvākās ģimenes lokā, ļoti labprāt, varu ne ar vienu nerunāt, cik ilgi vien iespējams; katru reizi, kad ir jātiekas ar jauniem cilvēkiem, tas izraisa panikas lēkmes, trauksmi). Pārtikas audzēšana ir tas, kas man palīdz tikt ar to visu galā (eksperimenti ar pārtikas audzēšanu, mani veidotie darbi un prototipi, nevis vienkārši klasiska dobju pārrakšana).
E: Gardening as a method for nurturing a stable mental ecology – šīs domas raksturojums un izpausme, ko tas labu mums nes?!
M: Jau pieminēju to, ka apkārtējā dzīve ir bardaks; un man eksperimenti, ar pārtikas audzēšanu, ir kā meditācija. Manuprāt, mentālā veselība, mentālā tīrība ir ļoti nepieciešama cilvēkiem. Šķiet, ka mēs nespējam iedziļināties sevī un aizdomāties, vai tas, ko daru, ir pats labākais man un planētai. Ja mēs, cilvēki, būtu vienotāki ar dabu un dabas procesiem, ir grūti iztēloties, ka esošā politiskā un ekonomiskā situācija būtu tāda, kāda tā ir šobrīd.
Un, ja vairāk cilvēkiem būtu dziļāka pašizpratne, mēs varētu veidot kritisko masu, lai mainītu cilvēces attīstības virzienu (vienaldzību, noziedzību, korupciju utt.).
E: Avotos rakstīts, ka jūsu pirmā izglītība ir ekonomikā. Vai jau toreiz (studējot ekonomiku) domājāt par mākslu? Kāda ietekme ekonomikas izglītībai ir jūsu mākslinieciskajā darbībā?
M: Studēju ekonomiku, jo vidusskolā, kurā mācījos, pirmkārt, bija matemātikas klase, bet tā nebija mana izvēle to apgūt, jo matemātikas skolotājs vidusskolā nespēja ne iedvesmot, ne īsti paskaidrot, kas tur notiek; Otrkārt, angļu valodas klase, kas bija paredzēta tiem, kuri uz ‘mūsu’ skolu atnāk no citām skolām (mana pirmā svešvaloda ir vācu valoda); Treškārt, ‘parastā’ klase, bez specializācijas, kurā stājās tie, kuriem bija vājas sekmes un, ceturtkārt, ekonomikas klase (šie raksturojumi atbilst atmiņām par to, kā atceros savu vidusskolu, nevis precīzi apraksti).
Vidusskolā nebija iedvesmojoši School or Rock vai Dead Poets Society tipa skolotāji. Katrs darīja savu darbu, es, kā jau pusaudzis, mācījos, cik vien maz iespējams, un viss, ko darīju, bija ļoti teen angsty (pusaudža dumpošanās). Ekonomikas klasē bija jāraksta biznesa plāns, ko es uzrakstīju krematorijai; un tas tika augsti novērtēts. Tajā laikā tas šķita interesantākais, kas mānā dzīvē līdz tam bija noticis. Kaut kāda augststākā izglītība bija jāiegūst, tad, nu, iestājos studēt ekonomiku.
Šobrīd mana ekonomikas izglītība man palīdz rakstīt projektus, izprast dokumentus, birokrātiju un lietvedību, neapjukt parastās situācijās, kurās, kā man izskatās, ļoti daudziem māksliniekiem pilnīgi ‘pazūd zeme zem kājām’, veidojas neracionālas dusmas un iestājas krīze.
E: Avotos rakstīts par Doktora grādu mākslā 2015.-…
Uzrunāja svešvārds, kas ir ‘hibrīdplatformu veidošana pilsētvidē’; google meklējumi īsti neuzrādīja atbildes, kas rastu skaidrību, vai tas ir kāds projekts, pie kā patreiz strādājat?
M: Hibrīdā platforma, ko vēlējos veidot, kad sāku strādāt pie doktora darba pētījuma, bija domāta kā tiešsaistes un reālās dzīves kopienas apvienojums – gribēju iedvesmot un izglītot lielu skaitu ārzemju un vietējos cilvēkus. Bet, kad sāku strādāt, sapratu, ka man nav pilnīgi nekādas cilvēkprasmes, drosme un iniciatīva, lai runātu un sadarbotos ar svešiem cilvēkiem. Tad nu šī platforma karājas gaisā, kā mans nesasniedzamais mērķis.
Par slow art un ēdiena mākslu: https://foodradio.aste.gallery