Kā tu iekļuvi mākslas pasaulē?
- Abi mani vecāki ir mākslinieki, pabeiguši Mākslas akadēmiju, kur arī iepazinās un vēlāk apprecējās. 1990. gadā, kad piedzimu arī es, viņi izveidoja mākslas skolu Alūksnē, un sanāca tā, ka es jau uzaugu mākslas un mākslinieku vidē. Ar lielajiem bērniem kopā gāju zīmēt jau tad, kad es vēl oficiāli nedrīkstēju to darīt. Grūti atbildēt, vai tas ir nācis no manis pašas, dzīves apstākļu sakritība vai audzināšanas rezultāts. Mazs bērns jau redz, ka vecāki glezno un rada, citi bērni mākslas skolā darās un taisa visādas lietas, un tad šķiet, ka tev arī vajag to darīt. Es vienkārši uzaugu tādā vidē, man tas šķiet kaut kas pazīstams, ar ko es varu asociēt sevi un justies ērti.
Kādi bija tavi mīļākie mākslas radīšanas materiāli un kā tie ir mainījušies?
- Man vienmēr ļoti tuvu ir bijusi grafika. Pirms es iestājos Liepājā, visu savu darbību vērsu tieši uz klasiskajām/akadēmiskajām grafikas tehnikām. Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā pabeidzu grafikas specializāciju, taisīju dzejas grāmatu ilustrācijas sava tēva dzejai. Man patika grafiku kombinēt arī ar fotogrāfiju – paņemt fotoattēlu, to manipulēt caur grafikas tehnikām un zīmēt pa virsu. Aizejot uz Liepāju, jutos kā pilnīgi svešā vidē, taču ar laiku, tur mācoties, eksperimentējot ar dažādām tehnikām, jūtos vēl piederīgāka šai jomai.
Kas ir jauno mediju māksla?
- Tā ir tehnoloģijās balstīta māksla. Tajā apvienojās māksla, zinātne (pētniecība) un tehnoloģijas. Salīdzinoši jauna sfēra. Akadēmiskās mākslas pārstāvju vidū bieži vien vērojama kritiska/skeptiska nostāja attiecībā pret šo jomu.
Vai jauno mediju māksla ir pielīdzināma tādā pašā svarā kā akadēmiskā māksla?
(kāpēc māksla un tehnoloģijas?)
- Man šķiet, ka tā ir līdzvērtīga un kaut kādā veidā pat labāk reprezentē 21. gadsimtu, kā tīri akadēmiskā māksla. Ja 19. gadsimts bija reprezentēts tieši caur literatūras žanru, tad šobrīd mēs dzīvojam vizuālajā kultūrā, kur viss ir absolūti vizuāls. Tāpēc man arī šķiet, ka vizuālā komunikācija un tehnoloģijas ir tas medijs, caur kuru mēs ‘risinām’ mākslas darbus.
Digitālā māksla ir absolūti piederīga šim gadsimtam. Protams, ļoti vērtīgi māksliniekam ir prast akadēmiskās prakses vai vismaz zināt pamatus, kā kompozīcija, forma, līnija, jo digitālā mākslā jau ir šīs pašas pamatprasības. Tehnoloģijas, drīzāk, ir kā izteiksmes veids, līdzeklis.
Kāds ir tavs artist’s statement?
- Tas ir ļoti interesanti. Agrāk mani darbi likās ļoti dažādi, fragmentāri, šķita, ka viņiem nav šis kopsavilkums. Ja tagad paskatās no malas, tad var novērot, ka vijās cauri tādas pamattēmas kā eksistenciālisms, humānisms, kur, kā galvenais objekts, dominē cilvēks. Visur ir kāda saistība par cilvēka eksistenci, kaut vai pēdējie darbi, – kopā ar Ievu Vīksni taisījām Mental Purity/Mentālā tīrība datu vizualizāciju, kur ievācām savus datus gan analogi, gan caur aplikācijām un veidojām datu vizualizācijas pašas par sevi, pētot savu mentālo labklājību un runājot par tās eksistenci.
Iepriekš izstrādātais darbs bija par migrāciju, cilvēku populāciju. Arī šajā darbā cilvēks izvirzīts priekšplānā, – eksistence un modelis, ko viņš veido savā dzīves laikā.
Kā tu nonāc pie radošo darbu iespējām?
- Patiesībā, ļoti dīvaini, bet dzīvē, vienmēr, ir bijis tā, ka, kaut kādas absolūtas sagadīšanās pēc, iespējas pašas ir atnākušas pie manis. Laikam, dzīvē nekad neesmu strādājusi tādu darbu, kur būtu pati sūtījusi savu CV vai pieteikumu. Vienu darbu dabūju, stopējot uz izstādes atklāšanu. Savukārt, Liepājas studiju pasniedzēji, mākslinieki Rasa un Raitis Šmiti, uzaicināja strādāt RIXC. Par mākslas projektiem ir tā, ka klienti paši mani kaut kā atrod.
Kur vēl var tiekties?
- Man šķiet, ka es esmu tikai kādā pusceļā. Liepāja man deva iespēju skaidri ieraudzīt to, ko es tiešām vēlos darīt. Ir pagājuši tikai pāris gadi, kad ir šis mākslinieka uzrāviens – izstādes un projekti, un, šķiet, ka man viss vēl ir priekšā.
Sapņu projekts noteikti būtu kaut kas tāds, kas atstātu dziļu un spēcīgu empātisku pieredzi cilvēkiem/ skatītājiem. Es vēl meklēju līdzekļus, kā vislabāk dot šādu pieredzi caur mākslu. Tā kā pēdējā laikā strādāju ļoti daudz ar datu vizualizāciju, savā maģistra darbā pētu, kā vislabāk mākslā šādus datus reprezentēt, kā veicināt šo empātisko pieredzi, lai dati netiek reprezentēti tikai tādā sausā, racionālā veidā. Man šķiet, ka tas arī ir ļoti liels treniņa jautājums pašam māksliniekam – konstanti jāeksperimentē, jāveido šie projekti un jāpēta, kā skatītājs/ lietotājs uz to reaģē un kādas sajūtas rodas pašam par šo darbu. Man vēl nav sajūta, ka es, kā māksliniece, būtu sasniegusi to maksimāli tehniski iespējamo, un, vispār, būt māksliniekam jau ir tāds dzīves process.
Mākslas darbi:
SEMINA FUTURI, 2021
3D animācijas
Mentālā tīrība, 2020
3D Data vizualizācijas / Virtuālā realitāte https://vimeo.com/497387756
Robežlīnijas I,II , 2019
3D Datu vizualizācijas / Diptihs / processing
Ink Sprint through the Labyrinth, 2011-2016
Ilustrācijas Ojāra Vēliņa dzejas grāmatai
Mākslas darba analīze
“Mentālā tīrība”
DATU VIZUALIZĀCIJA – kompozīcija elektroniskajā mākslā (LMA) VKN MA II 2020
Māksliniece šajā darbā ielūdz mūs (skatītājus) ielūkoties viņas personīgajā telpā un izdarīt secinājumus – varbūt, par to, kā vienas dienas vairāku stundu saskarsme ar cilvēkiem ir izraisījusi nepieciešamību pēc 5 dienu atpūtas perioda?! Korelācijas starp nogulētajām stundām un labsajūtas līmeni. Un vai pēc labas (garas) pastaigas vieglāk aizmigt?!
Ieejot 3D vidē, mani aptver tumsa, priekšā redzu nekustīgu, gaisā peldošu neregulāru formu. Tai aizmugurē virmo balta gaisma. Ejot šai formai tuvāk, man garām peld dažādu formu melnbalti elementi. Patiesībā, viss ir nekustīgs, tikai es kustos. Ejot tuvāk galvenajai formai, kura, tomēr, ir vairāk vienota, kā pārējās sīkās gaisā peldošās formas, es saprotu, ka viss šis mākslas darbs sastāv no dažādu formu sīkiem objektiem. Tie ir asi, daudzšķautņaini un draudīgi pēc skata. Šo visu mazo objektu kopums arī ir tas, kas veido priekšstatu par lielo objektu no attāluma. Brīžiem, mēģinot kustēties, es iestrēgstu kāda šī objekta dēļ, taču “palecoties” es atkal topu brīva un varu turpināt kustēties un izpētīt vidi.
No galvenā objekta smalkie ir izkaistīti gaisā tikai uz vienu pusi. Gaisma tiek atstarota uz šo objektu skaldnēm, uz zemes ir vērojamas ēnas, taču nav redzams neviens gaismu izstarojošs objekts. (Tas man liek domāt, ka šī ēna, kurā esmu iemesta, ir pārspīlēta. Ka patiesībā viss nav tik slikti, kā tas ir parādīts/izjusts. Tā labā daļa vienkārši netiek uzskatīta par vajadzīgu, lai arī tai ir sava ietekme uz esošo situāciju);
Gaisā, diezgan tālu, ir redzams vēl viens objektu klāsteris un teksts, kuram es nevaru tikt klāt, izlasīt, kas tur ir rakstīts. No lielās formas vidus kūp un spīd balta migla. Tā vien šķiet, ka tā ir kādā pusē, bet, kad aizeju uz otru pusi objektam, tā atkal šķiet otrā pusē. (Tāda bezgalīga mēģināšana notvert kaut ko, kas patiesībā kustās līdz ar mani);
Šajā 3D datu reprezentācijā izmantoti melnbaltie toņi, izteiktas šķautņainas formas gaisā karojošiem objektiem, pulsējoša aizmugures gaisma un dobas, sagrozītas klavieru skaņas, kas vedina uz domu par smagu, neskaidrības un piesātinātu dzīves periodu.
Vizuālo informāciju papildina lidojoši teksti par dienas novērojumiem, sajūtām un dzīves mācībām no klavieru skolotājas pieredzes. Staigājot pa šo izveidoto pasauli, es jutu neskaidrību un haosu. Skulptūra ir veidota no tik daudz maziem, asiem gabaliņiem un šķiet, ka kādā brīdī, man esot iekšā, tā pārtrauks karāties gaisā un, pēkšņi, nokritīs pie zemes. Man virsū. Nepastāvība un neuzticēšanās. Māksliniece paskaidrojot stāsta, ka datu vizualizācija ir veidota tādā drūmā, pārmaiņu posmā, kad mainījās personīgie dzīves apstākļi. Tādēļ arī attiecīgā krāsu izvēle, dramatisms un izteiktas šķautņainas formas.
Datu vizualizācija, kā mākslinieces tā brīža iekšējās pasaules atspoguļojums, organisms.
Lai arī tie ir sveši dati, šādu sakritību eksistence liek aizdomāties, kā mēs paši vadām savu dzīvi un kā mūsu apzinātās vai neapzinātās darbības spēj ietekmēt to, kā jūtamies ikdienā, kur sastopamies ar neizmērāmi daudz sīkām detaļām, kuras, mums nemanot, var pilnībā izmanīt dienas notikumu uztveri no mūsu skatu punkta. Kļūstot apzinātākam, mazinot sliktos ieradumus un iemācoties sevi uzslavēt, kaut par vissīkākajām uzvarām, varam uzlabot gan savas, gan apkārtējo dzīves kvalitāti. Tāpēc arī ir tik ļoti vērtīgi ikdienā uz brīdi apstāties, pavērot, uz kuru “pusi” mēs dodamies un apzināties, vai tas tiešām ir tas, ko vēlamies darīt…